Kas var būt vēl šausmīgāk - 6 stundas no vietas ar plūksnaini piņķerīgiem diegiem rūpīgi atšūt krekla šķēluma visas četras maliņas, un taja brīdī, kad varētu atviegloti nopūsties, ka nakamajai dienai atlicis tikai apakšmalu atšūt un krekls gatavs, konstatēt, ka visas četras rūpīgi šūtās maliņas ir atšūtas uz labo pusi.
Aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa!!!!!!
Skaļš bļāviens, no kā pat kaķis satrūkās. Tos plūksnainos diegus atārdīt tak ir vēl baisāk nekā šūt. Un lai arī zem brunčiem - atstāt tā vienalga nebūtu smuki - kas zin - kādreiz kautkur vienā kreklā iešu....
Tas uzdzen depresiju - nu nē, ne tik traki, bet nomākumu gan. Man ir aizdomas, ka vismaz uz Ventspili atstāšu tāpat- vismaz varēs jauno kreklu vilkt. Tās maliņas gan jau pāršūšu. (būs sevi jāpiespiež)