Ak, mīļā! Kur gan tu biji palikusi visu šo laiku? Kāpēc atstāji mani vienu? Ja tu zinātu, kā man tevis pietrūka! Es tā priecājos, ka esi atpakaļ! Vai neesi nogurusi no tālā ceļa? 9 mēnešus tu klīdi apkārt vientuļa un neviena nepieņemta. Kāpēc nenāci ātrāk? Tu labi zini - es tevi nekad nepamestu, ja tu neietu pati. Bet tu vienalga ej - un tā katru gadu.
Katru gadu Tu ej un katru gadu es tevi sagaidu stāvēdama uz dubļiem klātā sliekšņa, traukdama neaizsniedzmo zvaigžņu pelēkos putekļus no sejas, un vērojot tos, kas spožām zvaignēm plaukstās paiet man garām, kā aplupušai, putekļu klātai sienai.
Piedod man, ka reizēm ceru sagaidīt nevis Tevi, bet savu zvaigzni. Tomēr no debesīm krīt tikai putekļi un baložu mēsli. Bet Tu atnāc vienmēr, Tu esi uzticama. Es noslauku slieksni tavā priekšā. Nāc iekšā, mana mīļā pavasara depresija!