Atceros, kā apmēram pirms gada braucu uz Valmieru. Man priekšā sēdēja pavecāks vācu pāris - sirms kungs un kundzīte viegli violeti tonētiem matiem. Kundzīte teju vai spiedza aiz sajūsmas ieraudzījusi kādu stārķi! Un to pa ceļam nebija mazums. Arī sirmais kungs visnotaļ juta līdzi šai sajūsmai. Un es sēdēju viņiem aiz muguras un smīnēju. Nē vairāk jau smaidīju un priecājos par viņu prieku, bet neliels smīniņš 'ak ko nu jūs vācieši- savus mežus un laukus sapostījuši- tāpēc jau arī jums nav!'bija gan
Sestdien braucot no Rūjienas uz Valmieru kādā laukā redzēju pāri par divdesmit stārķu. Tad nu arī man teju vai izlauzās sajūsmas spiedziens. Tobrīd nodomāju - to nabaga vācu kundzīti no šitā skata būtu trieka ķērusi.
Jāmācās novērtēt to, kas mums vēl ir, jo redz vāciešiem, piemēram, nav stārķu!