Aizpagājšnakt nolēmu gulēt uz balkona. Izstiepu šūpuļtīklu, paņēmu jauno, vēl neiemēģināto guļammaisu. Vakarā palasīju grāmatu turpat istabā (Monte Kristo kārtējo reizi - nespēju atturēties nepārlasījusi vismaz reizi gadā) nodzēsu gaismu un izrāpos uz balkona. Ziniet nav nemaz tik viegli iekāpt šūpuļtīklā guļammaisā, bet izdevās.
Un fantastiska sajūta - guli, šūpojies, klausies putnos un jūti reibinošu ceriņu smaržu. Augstu debesīs var redzēt vienu mazu zvaigznīti. Sassodītās ielu spuldzes - ja tās nedegtu, zvaigžņu varētu redzēt daudz vairāk. Un tā nu es tur aizmigu ciešā un patīkamā miegā.
Bet pamošanās...
Pamodos ar blaukšķi novēlusies zemē. Ziniet, ja šūpuļtīkls ir gana šaurs, tad pagriešanās miegā uz otriem sāniem beidzas lūk šādi. Laime vēl ka seju gar raupjo balkona sienu nepārsitu.
Un tā nu es ap 2iem naktī aizvilkos uz gultu...