Man laikam ir bail no novītušām rozēm. man ir bail no skaņas, kad rožu ziedlapas sabirs uz galda blakus vāzei. Šī skaņa griežas ausīs, tā kliedz - roze kliedz - neļauj man novīst! Tāpēc es nekad nelieku rozes vāzēs. Es sakaltēju rozes aizkrāsnē, kamēr tās vēl ir pumpurā, kad tās tiko paver savas ziedlapas...Lai tikai nenovīst...
Manas sakaltušās rozes sabirza putekļos - klusi, cienīgi. Tās aizgāja kā veca kundzīte rāmi atceroties trakulības pilnos jaunības gadus. Tās nenovīta savā jaunībā. Sabirza smalkos putekļos. Rožu putekļu pilnajā gultā es grozījos visu nakti un neaizmigu - mani grauza sabirzušo sendienu sapņu putekļi. manu rožu vairs nav.
Tagad man pie raklstāmgada atkal pulcējas jauna kaltētu rožu paaudze. Man vienkārši bija bail, ka tās novītīs