Lieldienu lielās atklāsmes.
Apr. 12th, 2009 | 09:35 pm
mood: 
happy
music: misē skanēja "slide to the left, slid to the right.." :D
* neglaba garšīgas kondžas somā,kur citi var tikt klāt.
* ja trešdienā ar Baibu dotos nodot asinis, tad ta diena būtu brīva, tad varētu veikt nosūtījumu Līvai, lai ierodas šo dienu pavadīt ar mums, un tad varetu vakarā uz fonteinu aiziet pabaudīt otrā stāva mākslu. .:D
* Un vipār - pēkšņā doma misē - cik bieži mēs mīlam cilvēku, nevis iemīlamies iemīlēšanās sajūtā? Sarežģīts jautājums, (jo mūsu neirozes un cilvēku neapzinātās pašsmadzeņu izskalošanas vienmēr iestāsta mums viskautko).. bet nu - ne šoreiz. Runa tīri garīgi, lai arī tobrīd tā doma iešāvas savādāk galvā, uzreiz tad padomāju, vai nav arī šeit-baznīcā? Visi protams, mēdz runāt, ka ticība nevar būt balstīta tikai uz emocijām (to musm parasti stāsta, kad apzināmies, ka nejūtam Dievu..) Bet vai vispār mūsu mīlestība pret Viņu nav tāda neizteikta, vispārīga, emocionāla.. nu tada nenoturīga?
Zinu, zinu, savu mazliet mīlestības "brīnumainības "pastāvēšanai emociju līmenī nepārak ticu, bet ja jau mēs vienā brīdī apzināmies, ka tā beigās/tā pamata ir tikai cilvēka dziļa cieņa pret otra personību, un gatavība ielikt pūles/censties - ar otru veidot attiecības.
tad kāpēc mēs ta nevarētu? Cik bieži mēs tā reāli apzināmies, ka piem. šis cilvēkdēls ir reāli pelnījis mūsu cieņu, ko augstāk, pateicību, augstāk mīlestību, deļ ta, kā rīkojās. nezinu. nemāku paskaidrot. laikam jau visas domas, pārdomas balstās uz "izdzīvoto sajūtu bāzes". Bet kaut kā bija svarīgi pašai, nevis tāda pliekanā ticība/mīlestība un visa ta visapkārt pēdējās dienās sludināta manta, bet tāds reāls pamats, kāpēc. bija aizmirsts kadreiz apzinātais, veidot ar Viņu attiecības kā ar jebkuru citu.
Un vispār Baiba varētu iekopēt to sadaļu no skrūšņores vēstulēm, ali gan man ziņoja, ka man jābūt 2 tādām grāmatam. būs jāveic izrakumi ... :D
Un vispār šodien biaj jauki spelēt misi "kalnos", tikai sapratu, ka atkal gribu pie mašīnas stūres, bet ne visu tiesību apsēstību, bet vnk ar baltajām un tik mačīt pa lauku ceļiem.. eh
, nu labi to peilikšu klāt pie paveicamajām lietam (vismaz tās baltās) - kkur blakus tam "latgalītes ritenim", tunelim (ko gan pēc 3dienas asinsnodošanas varētu sākt īstenot), un protams jānolec, jāizlec, bet pēc sēdēšanas pie Artūra Tv māsu dzimšanas dienā atcerējos veco sapni par tetuvējumu. Bāc, kāpēc neizdarīt tas stūlbās lietas, ko kkad ir gribējies? Nozīmi tetuvējumam zinu, tagad tik bilde jāatrod :D
Un vispār ģeniālākā leildienu diena bija lielā 6diena, visi cilvēki aizelsušies saulainā dienā skrien un likvidē lielos balķu, zaru un dēļu krajumus, lai opis nesaprot kas noticis un arta tiek pie savas dobes. nezinu kkāda vienotība.
Un MAN GALĪGI PATĪK CIRSDT MALKU :D
un jauki šodien, pasēdot ar Mētru, cepjot gaļu un trenkājot Džimi, dzirdet, ka mamma saka, ka viņas pesimisms pazudis pēdējās dienās. paldies vitamīna b špricēm, vai tam, ka mēs visi bijām kopa :D
(:
Smaidiet ļautiņi, lai arī .. neesmu, jau optimistotajs, lai mācētu ko tagad saulainu skaidrot, bet gan jau pats izdomāsi iemeslu, īpaši šijā saulainajā laikā, kāpēc ir vērts pasmaidīt.. ja tev nesanāk - tad tiešām ir kāda problema!
* ja trešdienā ar Baibu dotos nodot asinis, tad ta diena būtu brīva, tad varētu veikt nosūtījumu Līvai, lai ierodas šo dienu pavadīt ar mums, un tad varetu vakarā uz fonteinu aiziet pabaudīt otrā stāva mākslu. .:D
* Un vipār - pēkšņā doma misē - cik bieži mēs mīlam cilvēku, nevis iemīlamies iemīlēšanās sajūtā? Sarežģīts jautājums, (jo mūsu neirozes un cilvēku neapzinātās pašsmadzeņu izskalošanas vienmēr iestāsta mums viskautko).. bet nu - ne šoreiz. Runa tīri garīgi, lai arī tobrīd tā doma iešāvas savādāk galvā, uzreiz tad padomāju, vai nav arī šeit-baznīcā? Visi protams, mēdz runāt, ka ticība nevar būt balstīta tikai uz emocijām (to musm parasti stāsta, kad apzināmies, ka nejūtam Dievu..) Bet vai vispār mūsu mīlestība pret Viņu nav tāda neizteikta, vispārīga, emocionāla.. nu tada nenoturīga?
Zinu, zinu, savu mazliet mīlestības "brīnumainības "pastāvēšanai emociju līmenī nepārak ticu, bet ja jau mēs vienā brīdī apzināmies, ka tā beigās/tā pamata ir tikai cilvēka dziļa cieņa pret otra personību, un gatavība ielikt pūles/censties - ar otru veidot attiecības.
tad kāpēc mēs ta nevarētu? Cik bieži mēs tā reāli apzināmies, ka piem. šis cilvēkdēls ir reāli pelnījis mūsu cieņu, ko augstāk, pateicību, augstāk mīlestību, deļ ta, kā rīkojās. nezinu. nemāku paskaidrot. laikam jau visas domas, pārdomas balstās uz "izdzīvoto sajūtu bāzes". Bet kaut kā bija svarīgi pašai, nevis tāda pliekanā ticība/mīlestība un visa ta visapkārt pēdējās dienās sludināta manta, bet tāds reāls pamats, kāpēc. bija aizmirsts kadreiz apzinātais, veidot ar Viņu attiecības kā ar jebkuru citu.
Un vispār Baiba varētu iekopēt to sadaļu no skrūšņores vēstulēm, ali gan man ziņoja, ka man jābūt 2 tādām grāmatam. būs jāveic izrakumi ... :D
Un vispār šodien biaj jauki spelēt misi "kalnos", tikai sapratu, ka atkal gribu pie mašīnas stūres, bet ne visu tiesību apsēstību, bet vnk ar baltajām un tik mačīt pa lauku ceļiem.. eh
, nu labi to peilikšu klāt pie paveicamajām lietam (vismaz tās baltās) - kkur blakus tam "latgalītes ritenim", tunelim (ko gan pēc 3dienas asinsnodošanas varētu sākt īstenot), un protams jānolec, jāizlec, bet pēc sēdēšanas pie Artūra Tv māsu dzimšanas dienā atcerējos veco sapni par tetuvējumu. Bāc, kāpēc neizdarīt tas stūlbās lietas, ko kkad ir gribējies? Nozīmi tetuvējumam zinu, tagad tik bilde jāatrod :D
Un vispār ģeniālākā leildienu diena bija lielā 6diena, visi cilvēki aizelsušies saulainā dienā skrien un likvidē lielos balķu, zaru un dēļu krajumus, lai opis nesaprot kas noticis un arta tiek pie savas dobes. nezinu kkāda vienotība.
Un MAN GALĪGI PATĪK CIRSDT MALKU :D
un jauki šodien, pasēdot ar Mētru, cepjot gaļu un trenkājot Džimi, dzirdet, ka mamma saka, ka viņas pesimisms pazudis pēdējās dienās. paldies vitamīna b špricēm, vai tam, ka mēs visi bijām kopa :D
(:
Smaidiet ļautiņi, lai arī .. neesmu, jau optimistotajs, lai mācētu ko tagad saulainu skaidrot, bet gan jau pats izdomāsi iemeslu, īpaši šijā saulainajā laikā, kāpēc ir vērts pasmaidīt.. ja tev nesanāk - tad tiešām ir kāda problema!
Link | Leave a comment {2} | Add to Memories
(no subject)
Apr. 12th, 2009 | 10:14 pm
mood: 
weird
music: Summer Nights
Un vispār, kad es nesapņoju dīvainos sapnus, ko šonedēļ sanāca darīt dīvaini bieži, es iedomājos par lādiņiem.°
Kāpēc ir tādi cilvēki, pat nezinu vai viņus saukt par "plusiem", kam pievelt tikai mīnusi, tikai ja cilvēks tevi atgrūž, tad tikai ir intresanti, tikai, kamēr nav pieejams, Tev pievelk. Intresanta tāda deja, līdz brīdim kad otrs cilvēks tiek pieradināts, tad viņš vairs nav mīnuss, tad nav intresanti.
vai tiešām tur strādā magnētisma principi?
Brīžiem liekas, ka tas ir kas cits.
Eva aizsāka kkad sarunu par sevi un vispār, kas ir tas iemesls, kas cilvēkam vienmēr pamudina(tāda sajūta, ka pat liek) vienkārši visus "atraidīt" - neiznu, drīzāk liek izvēlēties atteikties no kopējas nākotnes ar citu cilvēku, vai pieļaut kko tādu. Varbūt, tas parada, ka kkādā ziņā cilvēks vel nav nostabilizējies uz savas prata-emociju salas? domā, ka nenosargas kko?
labi, es vienkāŗsi domāju par to, kurš ir tas iemesls, kas cilvēkiem liek atteikties? Visās tēmās. Nerunājot par cilvēkiem, kas noteikti iekristu un pat pacenstos ar pašiedvesmu īstenot jebkuras attiecības ar katru, kurš iepatīkas, līdz cilvēkiem, kuri pie brīža, uzreiz taisa U veida pagriezienu. Bet man tik daudz neintresētu pat cilvēku savstarpējie dīvainumi, cik varbūt, kāpēc mums vēljoprojām ir tik daudz bērnības sapņu? viņiem jau vajadzeja izbeigties. Nevis pazust, bet būt jau atķeksētiem pie lielā dzīves sarakstu sienas ar sarkanu ķeksi "Izdarīts".
Padomā. Ko Tu vēlējies?
Un ko Tu tagad dari?
Saņemies!
[If you never trie, you never know, what you are.. <- fona tieši skan tagd Coldplay Fix you]
Būs muļķīgi, ja savi bērnības sapņi būs jāatceras tikai kā sapņi, lielajā nopietno cilvēku pasaulē >_<
Es zinu.
Tāpēc, ka Tu vari. Ja Tev reiz dzīve ir devusi iemesls dzimt kādam sapnim, tas nozīmē, ka viņai ir iespēja Tev sniegt visu, lai Tu to īstenotu.. Tu esi par kūtru, lai paņemtu?
Kāpēc ir tādi cilvēki, pat nezinu vai viņus saukt par "plusiem", kam pievelt tikai mīnusi, tikai ja cilvēks tevi atgrūž, tad tikai ir intresanti, tikai, kamēr nav pieejams, Tev pievelk. Intresanta tāda deja, līdz brīdim kad otrs cilvēks tiek pieradināts, tad viņš vairs nav mīnuss, tad nav intresanti.
vai tiešām tur strādā magnētisma principi?
Brīžiem liekas, ka tas ir kas cits.
Eva aizsāka kkad sarunu par sevi un vispār, kas ir tas iemesls, kas cilvēkam vienmēr pamudina(tāda sajūta, ka pat liek) vienkārši visus "atraidīt" - neiznu, drīzāk liek izvēlēties atteikties no kopējas nākotnes ar citu cilvēku, vai pieļaut kko tādu. Varbūt, tas parada, ka kkādā ziņā cilvēks vel nav nostabilizējies uz savas prata-emociju salas? domā, ka nenosargas kko?
labi, es vienkāŗsi domāju par to, kurš ir tas iemesls, kas cilvēkiem liek atteikties? Visās tēmās. Nerunājot par cilvēkiem, kas noteikti iekristu un pat pacenstos ar pašiedvesmu īstenot jebkuras attiecības ar katru, kurš iepatīkas, līdz cilvēkiem, kuri pie brīža, uzreiz taisa U veida pagriezienu. Bet man tik daudz neintresētu pat cilvēku savstarpējie dīvainumi, cik varbūt, kāpēc mums vēljoprojām ir tik daudz bērnības sapņu? viņiem jau vajadzeja izbeigties. Nevis pazust, bet būt jau atķeksētiem pie lielā dzīves sarakstu sienas ar sarkanu ķeksi "Izdarīts".
Padomā. Ko Tu vēlējies?
Un ko Tu tagad dari?
Saņemies!
[If you never trie, you never know, what you are.. <- fona tieši skan tagd Coldplay Fix you]
Būs muļķīgi, ja savi bērnības sapņi būs jāatceras tikai kā sapņi, lielajā nopietno cilvēku pasaulē >_<
Es zinu.
Tāpēc, ka Tu vari. Ja Tev reiz dzīve ir devusi iemesls dzimt kādam sapnim, tas nozīmē, ka viņai ir iespēja Tev sniegt visu, lai Tu to īstenotu.. Tu esi par kūtru, lai paņemtu?