..to domu galvā es notvēru.. - March 16th, 2009

Intresanti, ieraugot komentāru kkad vecajās dienasgrāmatās, sanāca pašai tur un feini.lv iemest aci. Intresanti, kādreiz dzīvoju prāta mājiņa ar tīrākiem logiem pa kuriem lūkoties uz pasauli. Jauki jau vispār. Un rakstīju arī, katrā ziņā labāk vai nelabāk, bet pilnvērtīgāk noteikti. Vispār tovakar radās vēlme atkal kko uzrakstīt - iesākums kkāds jau runājot ar Dinu tapa. Tas skuķis iedvesmo, īpaši, kad jācenšas paskaidrot kāpēc mēs cilvēki esam tadi.

Nu viss, cilvēks kādam pieķeras,  īsajā versijā, ja lācītis bija parasts viss kārtība, viņš priecājās par sauli, mitro zāli silta pavasara rīta un visu pārējo, ja izdomāja mazā meitene ielikt jaunos apdeitus - lācītim bija rgabulis iekšā, pateicoties kuram tas varēja skanēt, tad tam izpletās caurums, kurš, lai arī grabulis pazudīs, tur paliks, tad lācim liekas, ka caurums jāaizpilda, .. [tas nav ievads, tas ir uzskējums cauri, lai nepiemirstas], bet vispār jā, varbūt gribas ko lietderīgu.

Varbūt tāpēc, ka šodien misē izdomāju, ka paldies Dievam lapas var salīmēt. Jā, tieši tā. Laikam jau būtu grūti saskaitīt cik lapas cilvēki nav saplēsuši, saraustījuši gabalos dusmu ietekmēs, vai skumjās lēnam iznīcinajuši, žēl, bet varbūt nē. Cik daudz no tām lapām bija ar viars nederīgu informāciju, atmiņām ko nevajag glabāt vai vienkārši pierakstītas pilnas. Ehh, katram kuram nav slinkums kko uzraksta. Uzraksta uz tevis, uz manis. Mēs jau paši esam savas dzīves lapas. Tikai atšķirība, cik katram ir liela dzēšgumija, kurš spēj nevajadzīgos skrebulējumus, ko lapas malā uzķēpājis kads cits izdzēst, kurš tos visus glabās, lidz bus galīgi pieskrebelēts ar citu domām un viedokļiem, ka nepietiks iveta savam?

Ko mēs varam zināt, neko. Tikai labi, ka musdienās ir skoči, vai līmes. Lapas plēš, iznīcina, sarausta, jā dažādi cilvēki rīkojas ar mūsu dvēselēm. Labi, ka ir līmes, varam pacensties un sevi salīmēt, tikai liekas, .. lapa protams vairs nebūs tāda, bet liekas, tas jau nebūs tas, kas traucēs.  Tagad leikas, ka katrā salīmejuma vieta ir rēta, rētas protams palīdz atcerēties un novērtēt utt., bet ir kāda cita lieta - liekas, ka rētas ir īstā vieta. Protams, īstā vieta, kur atrast iemeslu augt, bet liekas, ka arī īsta vieta, kur sākties infekcijai. Paskaties uz salīmējuma vietu un redzesi, ka ta nav gluda, nē, tur var, daudz, daudz vieglāk sāk pielipt dažādi putkeļi - (skumjas, noželas..), dažādi netīrumi (neuzticības cilvēkiem, aizslēgsanāš), un aiz tiem aizķeras nākošie lielākie putekļi, netīrumi, pameslas.

Cik savādi - rētas mūs daiļo, un rētas pūdē. Nav jau tik traki un sīkumos eniebraukšu, tik liekas, ka izejot lietām cauri vairs nekļūstam labāki, noteikti vairs neliekas, ka izejot kam smagam cauri kļūstam maigāki, spētu labak visu novērtēt.. Nē, tie labie rezultati ir tikai uz mirkli, tad talāk kļūstam vienkāŗsi cietaki, ciniskāki,  <- laikam jau izstradājas antivielas organismā pret tam baktērijām brūcē.Labi, labi, atliek tik izskalot brūci, caurumu. Izskalo pats ar savām dvēseles lāsēm, kas tik reizēm izlaužas. Bet atļauj tam izskalot un aizritēt, nevis palikt brūcē, tad tas tik palīdzēs pūt. Izskalo un tad sāksim domāt, ka nogludināt līmējuma vietu, lai nekas tur vairs nekrātos. Jēzu, esi tas balzāms, kas kurš kā reklāmās nogludina matu molekulas utt :D Joks, bet nē. Gribētos paskatīties uz cilvēkeim un redzet ka viņi kļūst maigāki, nevis dzirdet tekstus, bļin, es paskatos uz sevi gadu atpakaļ un jūtu, ka esmu kļuvusi maita.

Hello, kāpēc pēc visa cauri izietā liekas, ka dvēsele tagad vairs enbūtu tik verta, tik trausla un tapēc arī dārga, kā tā bija agrāk?

 

Bet vispār, šorīt pamožoties pie Artura pēc viņa 18gadu sagaidīšanas, sasmējāmies jauki par veco čebureku joku, tinnos svētdienā 11tos uz skolu x_X, sī, lai jsutos kā euroskolas dalībnieks :D un jā - lielākais ieguvums bija pusKILOGRAMS Haribo lācīšu sagaidot Ievu un mammu Liepājā pēc atgriešanās no Norvēģijas.

Cerams tie lāči ir zāles pret dvēseles ļaunināšanos. Don't want to! Aī vānt tū bī a nāis, hapij čīldrēn!

  

uhū, savāktas sava īpašumā telefona austiņas, skriešana, duša - un tad dzīve liekas tīri jauka.
vismaz mazliet.
Un ja nav, tad uztaisīsim!
KO?
Jā, vajag. Mazliet cilvēkiem vajag maiguma/jaukuma skolas. Nē, nejau tizlās pieklājības, vai glāstu skolas, bet dvēseles maiguma.
Piekāst, piekāst to visu, kam izejam cauri, mācoties dzīvot. Piekāst tās rētas, ko atstāj. Es nezinu, bet vel šodien tieši ar Evu sēžot dīvānā, neiekurinātā pļavenes istabas haosa vidū zem segas runājamies. Par daudzko, par notikumiem, par cilvēkiem, par to vai mums rūp.
Un par kārtejo tēmu - cilvēki mācās (vai varbūt tā vienkārši ir pieņemts notikt) - Kļūst cietāki, neuzņēmīgaki pret emocijām, vēsāki. Varbūt pat ne vēsi, bet vienkārši mūsu dvēseles. Mēs neesam nosargājuši viņas gaismas vārtus.
Nepatīk redzēt puspieaugušos, kas neiegūlda vairs savās attiecības tik daudz, jo kādās ieguldīja sevi visu un pašaizsardzība, kas iedomājusies dēvēt sevi par pieredzi iestāsta - nav vērts. Negribas redzēt tik daudzus, kuriem vispār vairs nerūp savstarpējie strīdi, nealkst izlīgšanas, jo ir bijušas tik daudz skaidrošanās kādreiz, ka tam visam vairs nav vērtības. ehh, visskumjāk skatīties uz tiem cilvēkiem, kuri Tev dārgi, kurus uzglabā lādē vērtīgi, un redzēt, dzirdēt, kā viņi saka, ka jūt, kā viņi nolietojas, ka kļūst nesavaldīgāki, kā viņi pārstāj rūpēt, ka lēnām kkas izdziest no liesmas.

Nē.
Nedrīkst pieļaut. Liekas, ka vajag specvienību. Vajag glābt. Sāksim ar sevi.
Ės palūdzu pilnīgu sistēmas nograušanu un restartu. Tā pa nopietno. Ja kādreiz jau esam to lūguši, tad liekas, ka šoreiz tas atšķiras. Kā? Es nevēlos kko aizmirst, vai iztīrīt sirdi, lai panaktu ka tā ir tukša, aizmirst kādu sāpi vai skumjas.
Nē. Es gribu no jauna uzinstalēt visas programas, salikt tur iestatījumus un pārņemt vadību par to, kas šeit ir sainstelēts.
Nu lūdzu. Un tas vairs nav žēlums, sūdzēšanās vai nožela, šoriez tas ir savādāk, jo ta nav vēlme aizbēgt no kādām emocijām, tā ir klasificēta kā cīņa.
Jā, es redzu šo pārtapšanu par statujām, kad protams dzīvojam, bet daudz cietaki, nepieejamāki, kad mīlam, bet vairs ne ta kā jaunība pirmo reizi. Es to redzu, bet nesaku, ka ar to samierinos!
Vajag cīņu. Vajag labo cīņu - un varbūt šī ir mana!?!
Nosargāt, saglabāt, atklāt, iepazīt. Ir jātur cieši un jābūt gataviem cīnīties par to dvēseles trauslumu, bagātību, skaistuma un maiguma krāsainību kas bija un neļaut to notrulināt, uztvert nopietni, kad izvēlamies sargāt to, apzināties, kad apņemamies to stiprināt un atklāt citiem.  

Es nezinu vēl, kā tas notiks, cik ilgi to apzināšos. Bet pat, ja piemirstos, ka reiz aizsūtīts tur sargs, kas neļauj pa vārtiem ienākt Trulumam, kas soļo blakus Pieredzei un Mācībai, tas nenozīmē, ka viņa tur vairs nav. Man liekas, ka pietiek pat ar lēmumu, gatavību, apņemšanos kādu tur sūtīt, lai apzinātos šos vartus, lai apzinātos, ka paši varam paregulēt savus ciemiņus.


Zvaigznei ir mācība priekš tevis:
Spīdi, dvēsele, spīdi
Spīdi kā sardzene agra un vēla
Savas gaismas durvju priekša,
Nelaid, ak, nelaid tur tumsu iekšā!

Un galotnei arī ir mācība:
Slejies, dvēsele, slejies.
(aizmirsusies rindiņa :D)
Augstāk un augstāk tev tiekties
Lūsti, ja lauž, tik nebūs tev liekties.

Un oglei ir trešā mācība:
Dedzi, dvēsele, dedzi!
..


..ai, laikam tiešām pašai jāpiekrīt Terēzei teiktjam, ka atsevišķi džīvojot galīgi nelietoju pietiekami daudz biezpiena! Žēl, ka Raiņa druška nav skaipā, lai pajautātu rindiņas, bet gan jau ir gūgles tante tiem, kas vēlas