Aloha, meklējam vērtīgas dvēseles, ko saglabāt! varbūt Tavu?
« previous entry | next entry »
Mar. 16th, 2009 | 11:42 pm
mood: 
zis is gūd?
uhū, savāktas sava īpašumā telefona austiņas, skriešana, duša - un tad dzīve liekas tīri jauka.
vismaz mazliet.
Un ja nav, tad uztaisīsim!
KO?
Jā, vajag. Mazliet cilvēkiem vajag maiguma/jaukuma skolas. Nē, nejau tizlās pieklājības, vai glāstu skolas, bet dvēseles maiguma.
Piekāst, piekāst to visu, kam izejam cauri, mācoties dzīvot. Piekāst tās rētas, ko atstāj. Es nezinu, bet vel šodien tieši ar Evu sēžot dīvānā, neiekurinātā pļavenes istabas haosa vidū zem segas runājamies. Par daudzko, par notikumiem, par cilvēkiem, par to vai mums rūp.
Un par kārtejo tēmu - cilvēki mācās (vai varbūt tā vienkārši ir pieņemts notikt) - Kļūst cietāki, neuzņēmīgaki pret emocijām, vēsāki. Varbūt pat ne vēsi, bet vienkārši mūsu dvēseles. Mēs neesam nosargājuši viņas gaismas vārtus.
Nepatīk redzēt puspieaugušos, kas neiegūlda vairs savās attiecības tik daudz, jo kādās ieguldīja sevi visu un pašaizsardzība, kas iedomājusies dēvēt sevi par pieredzi iestāsta - nav vērts. Negribas redzēt tik daudzus, kuriem vispār vairs nerūp savstarpējie strīdi, nealkst izlīgšanas, jo ir bijušas tik daudz skaidrošanās kādreiz, ka tam visam vairs nav vērtības. ehh, visskumjāk skatīties uz tiem cilvēkiem, kuri Tev dārgi, kurus uzglabā lādē vērtīgi, un redzēt, dzirdēt, kā viņi saka, ka jūt, kā viņi nolietojas, ka kļūst nesavaldīgāki, kā viņi pārstāj rūpēt, ka lēnām kkas izdziest no liesmas.
Nē.
Nedrīkst pieļaut. Liekas, ka vajag specvienību. Vajag glābt. Sāksim ar sevi.
Ės palūdzu pilnīgu sistēmas nograušanu un restartu. Tā pa nopietno. Ja kādreiz jau esam to lūguši, tad liekas, ka šoreiz tas atšķiras. Kā? Es nevēlos kko aizmirst, vai iztīrīt sirdi, lai panaktu ka tā ir tukša, aizmirst kādu sāpi vai skumjas.
Nē. Es gribu no jauna uzinstalēt visas programas, salikt tur iestatījumus un pārņemt vadību par to, kas šeit ir sainstelēts.
Nu lūdzu. Un tas vairs nav žēlums, sūdzēšanās vai nožela, šoriez tas ir savādāk, jo ta nav vēlme aizbēgt no kādām emocijām, tā ir klasificēta kā cīņa.
Jā, es redzu šo pārtapšanu par statujām, kad protams dzīvojam, bet daudz cietaki, nepieejamāki, kad mīlam, bet vairs ne ta kā jaunība pirmo reizi. Es to redzu, bet nesaku, ka ar to samierinos!
Vajag cīņu. Vajag labo cīņu - un varbūt šī ir mana!?!
Nosargāt, saglabāt, atklāt, iepazīt. Ir jātur cieši un jābūt gataviem cīnīties par to dvēseles trauslumu, bagātību, skaistuma un maiguma krāsainību kas bija un neļaut to notrulināt, uztvert nopietni, kad izvēlamies sargāt to, apzināties, kad apņemamies to stiprināt un atklāt citiem.
Es nezinu vēl, kā tas notiks, cik ilgi to apzināšos. Bet pat, ja piemirstos, ka reiz aizsūtīts tur sargs, kas neļauj pa vārtiem ienākt Trulumam, kas soļo blakus Pieredzei un Mācībai, tas nenozīmē, ka viņa tur vairs nav. Man liekas, ka pietiek pat ar lēmumu, gatavību, apņemšanos kādu tur sūtīt, lai apzinātos šos vartus, lai apzinātos, ka paši varam paregulēt savus ciemiņus.
Zvaigznei ir mācība priekš tevis:
Spīdi, dvēsele, spīdi
Spīdi kā sardzene agra un vēla
Savas gaismas durvju priekša,
Nelaid, ak, nelaid tur tumsu iekšā!
Un galotnei arī ir mācība:
Slejies, dvēsele, slejies.
(aizmirsusies rindiņa :D)
Augstāk un augstāk tev tiekties
Lūsti, ja lauž, tik nebūs tev liekties.
Un oglei ir trešā mācība:
Dedzi, dvēsele, dedzi!
..
..ai, laikam tiešām pašai jāpiekrīt Terēzei teiktjam, ka atsevišķi džīvojot galīgi nelietoju pietiekami daudz biezpiena! Žēl, ka Raiņa druška nav skaipā, lai pajautātu rindiņas, bet gan jau ir gūgles tante tiem, kas vēlas
vismaz mazliet.
Un ja nav, tad uztaisīsim!
KO?
Jā, vajag. Mazliet cilvēkiem vajag maiguma/jaukuma skolas. Nē, nejau tizlās pieklājības, vai glāstu skolas, bet dvēseles maiguma.
Piekāst, piekāst to visu, kam izejam cauri, mācoties dzīvot. Piekāst tās rētas, ko atstāj. Es nezinu, bet vel šodien tieši ar Evu sēžot dīvānā, neiekurinātā pļavenes istabas haosa vidū zem segas runājamies. Par daudzko, par notikumiem, par cilvēkiem, par to vai mums rūp.
Un par kārtejo tēmu - cilvēki mācās (vai varbūt tā vienkārši ir pieņemts notikt) - Kļūst cietāki, neuzņēmīgaki pret emocijām, vēsāki. Varbūt pat ne vēsi, bet vienkārši mūsu dvēseles. Mēs neesam nosargājuši viņas gaismas vārtus.
Nepatīk redzēt puspieaugušos, kas neiegūlda vairs savās attiecības tik daudz, jo kādās ieguldīja sevi visu un pašaizsardzība, kas iedomājusies dēvēt sevi par pieredzi iestāsta - nav vērts. Negribas redzēt tik daudzus, kuriem vispār vairs nerūp savstarpējie strīdi, nealkst izlīgšanas, jo ir bijušas tik daudz skaidrošanās kādreiz, ka tam visam vairs nav vērtības. ehh, visskumjāk skatīties uz tiem cilvēkiem, kuri Tev dārgi, kurus uzglabā lādē vērtīgi, un redzēt, dzirdēt, kā viņi saka, ka jūt, kā viņi nolietojas, ka kļūst nesavaldīgāki, kā viņi pārstāj rūpēt, ka lēnām kkas izdziest no liesmas.
Nē.
Nedrīkst pieļaut. Liekas, ka vajag specvienību. Vajag glābt. Sāksim ar sevi.
Ės palūdzu pilnīgu sistēmas nograušanu un restartu. Tā pa nopietno. Ja kādreiz jau esam to lūguši, tad liekas, ka šoreiz tas atšķiras. Kā? Es nevēlos kko aizmirst, vai iztīrīt sirdi, lai panaktu ka tā ir tukša, aizmirst kādu sāpi vai skumjas.
Nē. Es gribu no jauna uzinstalēt visas programas, salikt tur iestatījumus un pārņemt vadību par to, kas šeit ir sainstelēts.
Nu lūdzu. Un tas vairs nav žēlums, sūdzēšanās vai nožela, šoriez tas ir savādāk, jo ta nav vēlme aizbēgt no kādām emocijām, tā ir klasificēta kā cīņa.
Jā, es redzu šo pārtapšanu par statujām, kad protams dzīvojam, bet daudz cietaki, nepieejamāki, kad mīlam, bet vairs ne ta kā jaunība pirmo reizi. Es to redzu, bet nesaku, ka ar to samierinos!
Vajag cīņu. Vajag labo cīņu - un varbūt šī ir mana!?!
Nosargāt, saglabāt, atklāt, iepazīt. Ir jātur cieši un jābūt gataviem cīnīties par to dvēseles trauslumu, bagātību, skaistuma un maiguma krāsainību kas bija un neļaut to notrulināt, uztvert nopietni, kad izvēlamies sargāt to, apzināties, kad apņemamies to stiprināt un atklāt citiem.
Es nezinu vēl, kā tas notiks, cik ilgi to apzināšos. Bet pat, ja piemirstos, ka reiz aizsūtīts tur sargs, kas neļauj pa vārtiem ienākt Trulumam, kas soļo blakus Pieredzei un Mācībai, tas nenozīmē, ka viņa tur vairs nav. Man liekas, ka pietiek pat ar lēmumu, gatavību, apņemšanos kādu tur sūtīt, lai apzinātos šos vartus, lai apzinātos, ka paši varam paregulēt savus ciemiņus.
Zvaigznei ir mācība priekš tevis:
Spīdi, dvēsele, spīdi
Spīdi kā sardzene agra un vēla
Savas gaismas durvju priekša,
Nelaid, ak, nelaid tur tumsu iekšā!
Un galotnei arī ir mācība:
Slejies, dvēsele, slejies.
(aizmirsusies rindiņa :D)
Augstāk un augstāk tev tiekties
Lūsti, ja lauž, tik nebūs tev liekties.
Un oglei ir trešā mācība:
Dedzi, dvēsele, dedzi!
..
..ai, laikam tiešām pašai jāpiekrīt Terēzei teiktjam, ka atsevišķi džīvojot galīgi nelietoju pietiekami daudz biezpiena! Žēl, ka Raiņa druška nav skaipā, lai pajautātu rindiņas, bet gan jau ir gūgles tante tiem, kas vēlas