| ||||||
| Vakar Avotielā redzēju puisi ar puķu pušķi. Pats tāds nošņurcis, nošņurcis un iela šai posmā tāda bēdīga, bet puisis slāj un staro, nes ziedus kā nez kādu dārgumu. Pušķis varen grezns, bet gaumīgs, un nemaz nesaskan ar tā īpašnieka tēlu. Viņš to turēja rokās ar neizsakāmu maigumu un trausli, trausli, ik pa brīdim pasmaržojot. Tik vien kā nimba uz galvas pietrūka. Sastapu un pašai gaiši palika. Piedzīvojums kā no kino. |