sensenos laikos, kad pirmais cipars manā gadu skaitlī vēl bija divi, iekūlos vienā NLP seminārā, kurā laikā pildījām vienu vingrinājumu. vingrinājums man pieķērās, vēl joprojām atceros. nu, vismaz naudas lietās. vajadzēja iztēloties kā jūtas katrā savas dzīves svarīgajā jomā, nu, tur, darbs, nauda/materiālā labklājība, attiecības, kā draugi un ģimene un es jau aizmirsu, kas tur vēl. nu, tur, kā darbā, piem, kā ēzelītis, naudas lietās kā nezinu, kas, taurenis, piemēram, vai kā tamlīdzīgi, bez jebkādām robežām. tad otrais solis bija iztēloties, kā gribētos justies, piem., darbā kā ērglim, tad vajadzēja izdomāt, kas labs pirmajā variantā, nu, tipa, ēzelītis ir produktīvs un citiem noderīgs. un tad salikt to labo no pirmā varianta ar to kā gribētu justies, tas ir, sakrustot ēzelīti ar ērgli, un nākt klajā ar kaut ko, iespējams, trešo, tip, lidojošu ēzelīti. vai čaklu ērgli, vai ugunīgu rikšotāju, un, ja tas trešais pašam labi patika, tad tas viss ar beidzās ar uzaucinājumu, nu, tad jūtieties tā, kā iztēlojāties -
voobšem, kopš tā laika naudas lietās jūtos kā pie plauktiņa, kurā vienmēr pietiek, un tā apmēram arī ir, parasti vienmēr pietiek. voobšem, uzreiz baigā labklājība neatnāca, bet, sajūta, ka pietiek un vienmēr būs vēl, gan. laika gaitā atnāca arī labklājība, un ja man tā jāpadomā, tad man nauda līdzinās pilnam plauktiņam no kura vienmēr piebirst pilns klēpis. man patīk.
vot. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}