kopš Mazkaķa nāves man ir piemeties pārmērīgs raudulīgums, varu apbimbāties da jebkur un da jebkadā situācijā. Pietrūkst viņa beznosacījuma prieka un optimisma, jo pašai ar to kaut kā allažiņ bijis tā ka "aiz matiem jāpievelk", nu vismaz bija no kā mācīties... Kaut patiesībā nebūtu par ko sūdzēties, ja vienmēr būtu kā šobrīd, dzīve būtu pat diezgan ciešama.
Kaķja ir pilnīgi citāda, viņa ir kā gražīga dāma visās šī jēdziena plašākajās izpratnēs. Mīļš, jauks spalvu kumšķis, bet gatavs uzmest lūpu par jebkuru nieku. Kopš dēla pazušanas praktiski vairs neiet ārā, kaut pirms tam pa dārzu vien dzīvoja. |