Sensenos laikos ziedi bija vienīgie glītie, viegli pieejamie, košie, aci saistošie objekti pirmatnējo cilvēku alas apkārtnē. Pirmatnējais džentlmenis, pamanījis, ka pirmatnējā dāma, ar interesi un dabisku sievišķīgu ziņkārību uzmanīgi aplūko ziedus, nosprieda, ka dāmai ar kaut ko šie raibie sūdiņi šķiet īpaši vērtīgi. Nākdams no mamutu medībām, pa ceļam pamanījis puķu pudurīti, viņš ar plašu vēzienu nošķina kuplu ziedu, lapu, kātu kumšķi (mūsdienās teiktu - pušķi) un, pie alas nonācis un medījumi pie ugunskura vietas nosviedis, pasniedza dāmai ziedu kumšķi. Un viņai tas iepatikās, viņa piesarka un pasmaržoja ziedus, smaidīja un valšķīgi plivināja skropstas. Medījumu pagatavojuši pirmatnēju saknīšu virumā un ar dāsnu malku avota ūdens maltīti noskalojuši, viņi pavadīja vakaru harmoniskās sarunās un pirmatnējās seksuālās enerģijas apmaiņā.
Daudz ūdeņu kopš tā laika aiztecējis, bet dāmas vēl arvien gaida, lai džentlmeņi līdz ar medījumu alā ierastos ar ziediem. Ja viņi tā nedara, dāmas kļūst skumjas un viņu dzīvē trūkst romantikas. Apķērīgākie džentlmeņi šo dāmu dvēseles vajadzību izprot un ziedus piegādā gan gadskārtu svinībās, gan tāpat vien - aiz mīlestības. Un viss viņiem ir labi. |