| ||||
| Es saprotu, ka šeit ir vienkārši diametrāli pretēji pasaules uzskati – vienā ir individualitāte, kurā ideāli (bet ne vienmēr praksē) cilvēki dara to, ko paši grib un attiecībās, kad kaut kas nestrādā, pārrunā un norunā visu, kas un kā. Un ir otra pieeja – dzīvot pēc nerakstītām “pašsaprotamām” lomām, un ja kaut kas attiecībās nepatīk, tad nevis skaidri pasaka partnerim, kas un kā, bet sāk dot mājienus vai rakstīt rakstus, ka partneriem pašiem būtu bez teikšanas jāuzmin, ko otras pusītes grib. Vispār jau šo otro pieeju katrs psihoterapeits cenšas iznīdēt ar visām saknēm, jo neviens mēs neprotam lasīt citu domas. Tas skan nedaudz pretrunīgi, jo visas idejas par empātiju, emocionālo intelektu utt. balstās uz spēju uzminēt cita cilvēka prātu. Un tomēr tas var strādāt tikai tad, ja cilvēkiem ir vienāds pasaules redzējums. Ja saskaras dažādas pasaules, tad bez skaidrs runāšanas nu nekādi. |