| ||||
| Ziema nāk ar piebrokastu prieciņiem, izliku dārzā putnu barotavu. Tad nu dzerot rīta kapiju varu petīt putnu hierarhiju, kā pirmā atlido pie pakša mītoša žagata, izkontrole un izlasa gardakos kumosiņus, neapēsto paglabā dārzā zem ābeļu lapiņas. Tad nāk zīlītes, pieklajīgi bariņa satupušas, satupst mežrozītes zaros. Apskata mizložņas jasmīnā. Un tad kā tādas pirmklasnieces iečubina speķīti un maizes drupatas. Par zīlītēm nevaru vien beigt priecāties. Tik smalki grafiski rakstiņi viņām uz spārniem un tas samtaini zaļganais vēderiņš... Grācija nebeidzama, tās dēļ vien būtu vērts ieviest barotavu. Zvirbuļpukas drusku nešpetnāki čiepj ēdiena paliekas un taisa jezgu, par karoto kumosu plēsdamies. Visu parādi nosledz kaimiņu runcis atkašajot žagatas slēpumu. Žagata vēl labu brīdi nespēj rimties pasaulei savu sāpi izkliedzot, septiņreiz zemlapas slēptuvi pārbaudot. Un tā ik rītu, reizēm vēl gan manot putnu kņadu arī sīlis atnāk mežrožu augļus paknabāt. Krāsņi. Bet skolā šodien Tēvu diena, beidzot esam tikuši tik tāl ka N. ar lepnumu atzīmējas savā statusā. Alisei tas nepārprotami radījis (kaut vai mānīgu, bet tomēr) drošības sajūtu un tas jau ir labi. |