| ||||
| Tā, do koķiļis, man visnotaļ klājas labi, ja par labu var nosaukt to, ka viss veiksmīgi kārtojas pats no sevis, pat īpašu piepūli neprasot. Lietas atnāk pašas un izdarās. Pirms kāda laika es par šitādiem variantiem pat īsti sapņot tikai ar vienu plaksta kaktiņu atļāvos... un pušu plēsos un ņēmos kā negudra. A es sēžu un burkšķu, a man redz (pīī) rudens un ziema nāk, pēdas salst un gribas siltu midziņu. Saulītes aptrūcies un rociņas par īsu, lai lapas noraktu. Da vispār, redz Cibā jāsēž... Eh, nekad jau nav gana labi un nepateicība pasaules alga. Pašai kauns un reizē smiekli nāk. |