Kad biju stipri jauna ziņās nemitīgi runāja par aukstā kara draudiem. Vēl bija raidījums "Globuss", kur divi veči pārliecinoši uzbūra apokaliptiskas ainas. Vismaz manā, bērna uztverē, tas tā šķita. Tur vēl bija tāds pulkstenis, kas allaž rādija vai nu bez trim minūtēm vai mazliet vairāk, bet katrā ziņā ar "tūlīt - tūlīt" izjūtu. Man bija patiešām reāli bail, prātā biju pārlikusi savas lelles un citas figņas, ko kara gadījumā glābtu pirmās.
Šobrīd mani nemitīgi biedē ar banku krīzi, inflāciju, ekonomiskajām sankcijām, bezdarbu. Un man iekšēji ir tā pati sajūta "bez trim minūtēm karš" un es neko nevaru mainīt, lai būtu labāk, lai nenotiktu "vēl sliktāk". Tāda kaut kāda pastulba iekšējā panika. |