Es vienmēr ļoti kreņķējos, kad nākas izstrādāt kādu mērenu riebeklību. Bet ko lai dara, ja dažkārt ir cilvēki, kurus ieraugot man ir skaidrs, ka šito es negleznošu ne pa kam. Nu vienkārši ir tāda iekšēji pretīga sajūta jau no sarunas vien. Pieņemu, ka uz mani apvainojās un arī nauda it kā vajadzīga, bet šoreiz sanāca tā.
Ceru, ka Cibas Dievs neņems ļaunā manu augstprātību un atsūtīs kādu mazāk kaitinošu darbiņu... nu, lūūūūūūdzu!
Bet lielā prieka vēsts ir tāda, ka atkal atjaunoja kabeli un es varu komunicēt ar plašo pasauli un virtuali sabučot mīļo Cibu! Eh. atzīšos, ir man atkarība no šitās lapiņas.... |