| ||||
| Mazkaķis patiesi ir viens un apsolūts lauku tīrradnis - glītu strīpotu nāģeni galvā un tāda pat kažoka mētelīti, kājās balti zābaciņi un balta caku šalle ap kaklu. Kā jau vienīgajam pieklājas, barojas uz nebēdu, un nu jau ir prāvas žurkas izmēros. Vakar kaķene šo sargāja tik ļoti, ka Asīnei tikai ar lielu runāšanu izdevās jauno māti pabarot, bēet šodien... kamēr sīkulis guļ, mamzele jau slaidā riksī cilpoja pa pagalmu, gan ar vienu aci durvis pieskatot va tik ļaunie nenāk. Kamēr vēl tāds laiks žēl šos abus uz šķūni transportēt, kaut gan sadzīvi tas mēreni ierobežo... Nu ir jau visā šajā tāds trakots dzīvības brīnums pēc pagājušā gada bērēm bēru galā, tāds cerīgs apsolījums. |