Kaut kā nelāgi man gadījies, esmu saķēris briesmotīgāko no klepiem. Pat neatceros vai kādu citu reizi vēl tik slikti ir bijis. Klepoju bez apstājas. Nevaru pat atbildēt uz telefona zvaniem, tādēļ palūgšu nedusmot...
Bet visam pamatā ir tas, ka gribēju pagarināt vasaras sajūtu un naktī gulēju pie atvērta loga ar plānu deķīti piesedzies, tagadiņ baudu rudenīgās sekas.
Bet ja nopietni, tad aiz visa tā vēl piedevām nevaru pastrādāt, klepojot trīc rokas. Sāku sajusties kā kāds diloņslimnieks. Khe-khe-khe-khe. |