Tas bija vakar... Sadomajaam, ka melleņu ar pienu gribas, tad nu apvilkaam zaabakus un gaajaam... Beibe visu ceļu činksteeja, lai ejam atpakaļ, jo mezaa mošķi.
Nu ja un tad nu viņa tur patiesi guleeja, raibi rakstaina lenta pašā takas viduu - odze, patiesiibaa nebuutu viņu pat pamaniijusi, ja ne beibes sirdi stindzinošais kliedziens ''es taču teicu!'' Nabaga Čuuskiņa ašs sarāvās un steigšus pazuda melleņu ceros... Nu ja, lieki teikt ka palikām bez ogām un beibi vairs mežam ne tuvu... Kompensējamies lasot vilkuvālis :)) |