Jau vairākas dienas manī ir ieperinājies prieks, tads liels un pūkains, tads, ka nevar sevī paturēt. Nekas īpašs nav noticis, patiesībā viss ir ļoti parasti un ikdienišķi... tikai tas prieks manī dzirksteļo un laužas uz āru. Tā nu eju un smaidu, priecājos par visu, kas apkārt.
... beidzot es atļaujos būt es pati un izrādās esmu priecīga pēc dabas. Un man par to priecīgs pārsteigums. Kamēr izdzīvoju citu dzīves, sev nepietika ne laika, ne spēka. Un prieks, nabadziņš, bija pamests nomārtā, sarāvies mazs mazītiņš.
Eh, ir labi! |