| ||||||
| Dziļas jaunavības gados bija man grāmatiņa no zinātniskās fantastikas sērijas "Andromēdas miglājs". Atminos tikai vienu burvīgu stāstu, kur ļaudis sākumā bija vecūkšņi un tad pamazām it kā atauga atpakaļ kļūstot jaunāki, jaunāki līdz aizgāja no šīs pasaules kā līksmi zīdaiņi, un dzidriem smiekliem skanot sadalījās atomos. Ka tik ar mani negadās līdzīgi, jo tālāk dzīvoju, jo vairāk priecājos par niekiem un mazāk saprotu no pastāvošās pasaules kārtības. ...un nevajag te vecuma plānpratu piesaukt... | ||||||
comments: ir doma     |