Laiskums ir sasniedzis apogeju, nedaru pilnīgi neko. Nu jau otro dienu slinkums pat līdz jūrai novilkties... pa šauru spraugu starp kaimiņa šķūnīti un priedi mēģinu saskatīt viļņu rotaļas. Ir labi!
Mēģinu sevi negandēt ar domām par nepadarītajiem darbiem, bet tā sirdsapziņa... Eh, izliekos ka neko nedzirdu un turpinu sēdēt uz lievenīša. Ir tik neizsakāmi laba vasaras garša.
Vienrīt abas ar beibi pētījām smilšu rakstus. Jāiet ir ļoti agri, kamēr ļaudis neko nav samaitājuši ar savām lielajām pēdām... Vislabākās bija vietas, kur vārnas plūkušās, tādi putnīgi stepa soļi... skudras ar smilgām velk strīpas kā pirmklasnieki... Tāds bezgalīgs miers un vējš priedēs. |