Ir mūsu izglītības programā dažas tēmas, kas noved mani baltkvēlē jau uz skaitli viens. Viena no tām - projekts dzimtas koks nedēļas laikā, vēlams intervālā līdz dzimtbūšanas atcelšanai un uzvārdu došanai. Sasodīts!!! Nedēļas laikā!!! Mēs protams te visi esam aukstdzimušu namu atvases ar pārskatāmu zarojumu Eiropas karaļnamos, kur atliek tik roku pastiept un radu radi rindā stājas, jem tik un pieraksti. Nē noteikti n-tie kari un jukas nevienu ģimeni nav skārušas un dokumenti tā arī stāv plauktiņos sadalīti pa mapītēm, katrai desmitgadei sava, omītes un opīši pasauc tik un izlien no kapa lai precizētu cipariņus. Un kur nu vel seriālā monogāmija, kad katram septiņas sievas un ašpadsmitbērni...
Tur klāt nafig tas vispār kādam vajadzīgs.
P.S. es tīri labi saprotu kālab šitie koki vajadzīgi augstmaņiem vai zirgēzeļiem, bet nafig prastam amatnieka pēctecim, kas dzīvi vadījis visnotaļ karstasinīgi īpaši neiespringstot par sēklas krišanas rādiusu. |