| ||||||
| Zobārsti, kā zināms, ir manas karmas melnais punkts. Tā teikt ne reizi bez aplauziena. Tā nu šorīt nolēmu skart savas neskaramās rezeves un to sāpošo zobu iznīdēt. Hā, kas tev deva, mēs vēl joprojām esam kopā. Kā jau dadzās jomās katram savas prasmes un iestrādes tā nu zobārste aizsūta mani pie ķirurga, lai tā teikt veic atbrīvošanas aktu. Tā ap 10 biju Dzirciemielā pie dežūrķirurga, nu rinda cilvēki desmit, parēķināju pat pie lielām šaibām pāris stundās vaidzētu tā kā risinājumam būt. Un tad sāka strīpām vien nākt mazu bērnu vecāki ar akūtiem sirdzējie... bērni mūsu nākotne, protams viņiem priekšroka, khm. Sagaidam divpadsmitus un esam tur kur bijuši. Uz jautājienu "Kad tad tā mana rinda varētu pienāks?" uzzināju, ka esmu nākošā... un tā es turpināju būt nākošā līdz bez piecpadsmit četriem. Sešas stundas! Sešas stundas un tā arī aizgāju līdz dakteram netikusi, jo cik var! īsi sakot turpinam ibumetīna diētu. Bet dežūrdakterim pēkšņi izrādījās pieraksts un protams, ka tie kam pieraksts iet un nāk bez gaidīšanas. Kungiem spēka gados, kas māk māsiņai aci piemiegt ar tā rinda kaut kā strauji noapaļojās. Dakterītes draudzenes draudzene... kāda runa... Man tik rodas jautājums, kā tas var būt ka pie dežūrārsta(!) ir iepriekšējs pieraksts. Tagad man sāp ne tikai zobs, bet arī galva un ir sirdī iemeties vājums. Un ir kvēla nepieciešamība uzrakstīt žēlabu par palīdzības nesniegšanu akūtā gadījumā. Kura mums te atbildīgā iestāde? upd. izskatās, ka dienas piedzīvojuma rezultātā vakars paies "tūlīt vemšu zīmē", šitik vājprātīga migrēna nebija apciemojusi gadiem. | ||||||
comments: 7 raksta or ir doma   |