Daži publiski cepas par meliem. Bet, jo tāļāk dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka meli cilvēkiem patīk.
Reiz, kad vēl mācījos skolā mums rasēšanu pasniedza jaunā daudzsološā arhitekte. Stunda pirmā, jaunībā miegs salds... nu aizgulējos. Tā arī madāmai pateicu, "sorry, nogulēju". Tas kā viņa sāka kliegt, ka vismaz sakarīgu attaisnojumu savam slinkumam varēju izdomāt, jāteic, pārsteidza nesagatavotu. Patiesība viņai šķita pazemojoša un mūsu attiecības ar šo bija sagandētas uz mūžu, t.i. visu mācību gadu.
Nē nu varēja jau arī fleitēt par citplanētiešu uzlidojumu, tas drošvien tā nebūtu aizvainojis.
Un tas tik tāds senils piemēriņš, bet ik dienu, ik dienu tie mazie meliņi ar kuriem piesegt tupumu....
Un ētika vispār ir pasaku grāmatu feja.
Un tā mēs visi, izvēle - slīdēt pa ieslidināto melu taciņu vai dzīvot savā pasaulē un tikai pabāzt galvu, lai pašausminātos par neiederību. |
