ir viena lieta par ko ļoti apskaužu tos kam ir ģimenes gan miniatūrajā, gan paplašinātajā variantā. reizēs, kad viss ir uz naža asmens var izvērst dialogu un nākt pie kādas atziņas vai rīcības plāna. bet cik tad ilgi vērpsi dialogu pats ar sevi. no reizes uz reizi tā riņķojot savās domās, ziedošā pļava, kas katram galvā, pamazām pārtop drūmā purva akacī. abert risinājums noteikti ir, tik dubļi acēm priekšā un nevar ieraudzīt.
man ļoti nepatīk būt vienai, bet kaut kā tā gala beigās sanāk.
pati savāru, pati strebju. |
