kad es vēl biju jauna un māksla bija mans aicinājums, izstāžu atklāšanās varēja regulāri sastapt trīs inteliģentos bomzīšus, kas ar vīna glāzi rokā visnotaļ cītīgi iepazina mūsdienu mākslu. visjaukākais bija onka ar hūtīti, kas alaž autoram paspieda roku un izteica savus viedos iespaidus, mīļi no sirds.
Cik noprotu laiks ir gājis un nu viņi mākslu bauda citos laukos, bet "zārks jau nevar palikt tukšā" un mūslaikos viss ir daudz advancētāk.
Šodien saņēmos un izgāju cilvēkus, un nevilšus novēroju "mākslas baudītāju" jauno paaudzi. iesākumā ieradās viens nahļebņiks, glīti novēroja situāciju ieņēma pozīciju telpas stūrī un sāka apzvanīt kolēģus ieaicinot vakariņās, pēc pusstundas kad gāju prom, viņi jau bija pieci... jāteic māksla viņus nekustināja nemaz jeb tā teikt nebija obligāta. |
