| ||||
| Daži te par sajūtām cepas... Kamēr mamma bija dzīva tieši Ziemassvētkus svinējām ar pīrāgiem un plācmaizi, cik nu to par svinēšanu varēja saukt. Bija eglīte, visa ģimene kopā un ļoti droši un silti. Par dāvanām man gan īsti atmiņu nav, drīzāk neizpratne. Tie bija tālie septiņdesmitie un es vēl zem galda varēju stāvus paiet. Jaunais gads bija drīzāk tāda nīkšana pie televizora, kad jāsagaida apaļie divpadsmit un tad var iet gulēt. Turklāt vecākiem 1. janvārī allaž bija jāiet uz darbu un kāda tur svinēšana. Kad mamma nomira vēl kādu laiku mēģināju kaut ko lietas labā darīt, bet nevarētu teikt ka sanāca. Un tagad Ziemassvētki ir pārvērtušies par obligāto nīkšanu ar N. mammu, jo tā vajag. Izņēmums bija gads ar Laru un paldies viņai par to :) | ||||
comments: 1 raksta or ir doma   |