| Divas dienas man ausīs skanēja pants "pavasaris gausi nāk mūsu klimatā kā zināms mēs kā ziedu laiku rudens gardus riekstus gausi šķinam... nav ko velti dvēsli izbļaut - sāpe, nekārdi- ni- ni". Un tā es staigāju ar dzejoli ausī un atcerējos senos laikus, kad grāmatu tirāžas bija milzīgas, bet tik vai tā visiem nepietika. Un šis Elsberga krājumiņs mums ar brāli bija viens uz diviem. Un lai tas otrs nebūtu apbižots mēs jēmam un visu glīši pārrakstījām, un tad nu mums bija katram savs, bet cīņa tik vai tā bija par to otro pārrakstīto. Pirms gadiem pārvācoties atradu. Brālim ir orģināls, man tas otrs. Un tā nu es gāju ar dzejoli ausi un vakar nopirku pati savu orģināli drukāto. Aizlasījos. Dīvaini, ka uztveres sajūtās nekas nav mainījies, lasīju un jutos kā tas pats drusku dūcīgais pusaudzis. |
