| Sapnī man kaimiņi bija nozaguši Sniegu, visu līdz pēdīgai kripatiņai. Pieķeru šamos dārgo mantu ar traktoriņu prom vedot. Dikti satraucos par Dārzu, jo redz lillijas bez sniega palikušas laidās ziedos un rozes vīkšīja pumpurus. Un viss tāds košs un zaļš, un salts bija. Un sirds man lūza, jo nosals takš tagadiņ ziemas spelgonī bez Sniega. Gāju un rājos un viņi teicās, ka neko nezinot un it kā taisnojās, ka tas Sniegs tur tads niepieskatīts mētājies, kas ta var zināt vai maz kādam vajadzīgs. Un tā nu prom viņš bija... |
