Manas visrūgtākās aizdomas apstiprinājās, tie kas regulāri aizvāc dārzā aizmirstos darbarīkus un vēl šo to saimniecībā noderīgu ir kaimiņi... pie sētas, aiz ceriņkrūma svaigas vīrišķa pēdas. Ļoti nepatīkama sajūta.
Jau ilgāku laiku domāju par suni, bet... Pirmkārt, šobrīd viss ir tik slideni, ka baidos uzņemties atbildību par vēl vienu dzīvu radību. Otrkārt, mums ir Francis. Kaķis, kurš visas dienas un nedienas šai pasaulē dala ar mani jau divdesmit gadus. Es viņu atradu peļķe uz ielas, mazu un slimu. Savācu ar domu, lai takš vismaz cilvecīgi nomirst. Kopš tā laika mēs neēsam šķīrušies. Pirms pāris gadiem visā šai "nav kur dzīvot" jezgā viņš sasirga, paralizēja pakaļkājas. Un es apsolīju, ka ja viņš izveseļosies viņam būs pašam savs mauriņš un cienījamas vecumdienas. Nu jā, un suns šajās mūsu attiecībās, manuprāt drusku izskatītos pēc nodevības.
Bet ko lai iesāk ar sasodīti zaglīgo kaimiņu? |
