Vakar biju pilnīgi lieliskā izstādes atklāšanā. Ar galeristi aizrunājāmies, ka šobrīd cilvēki atkal pasākuši svinēt atklāšanas kā svētkus, bez augstprātības, mīlīgi. Tādas dzīres pirms "sazin kā būs tālāk". Varbūt prieks ne tik daudz mākslas dēļ, cik atkalredzēšanās un sapazīšanās siltums.
Šorīt atveda malku, stundu agrāk, kā bija runāts. Pamodināja. Puisis izrādījās arhitekts, kas tīra savu mežu. Pagalītes perfekti sakrautas pēc izmēriem, viena garuma, kā nomērītas. Pieteicās saskaldīt, ja vajagot. Sakautrējos.
Pamanījās aizpļāpāties par darba lietām...
Nu re, man pat malku neizdodas no normāliem cilvēkiem nopirkt... Tā arī dzīvoju iluzora pasaulītē, kur viss kaut kā notiek, tā kā pats uzskata par pareizu esam. |
