Domājot par Dianas šodienas textu un komentāriem nācu pie secinājuma, nemāku uzstādīt mazus mērķus. Man viņi vienmer ir fundamentāli un risinājuma plāns jāredz vismaz gadu uz priekšu, ja neredzu augošo perspektīvu - jūku prātā. Kaut realitātē nav par ko. Izdaru ļoti daudz, bet nejūtu gandarījumu, jo zinu, ka var vēl labāk, vairāk utt. Un tā arī dzenu sevi mūžīgā ritenī - laiks, nauda, perfekcionisms. Laikam vajadzētu apstāties, paskatīties no malas, bet tam nepietiek laika un naudas :)) un skrējienā apzogu sev tuvos, manis vienkārši nav...
Vispār kaut kas ir galīgi greizi. Sākotnēji es taču gribēju kaut ko pavisam citu, bet sanāca šitā... |
