| ||||
| sapukojos un nodzinu matus. Tagad esmu puika. vakar sāku riktēties uz parvākšanos un sapratu cik ātri cilvēks apaug ar drazu, pie septītā milzu maisa man apnika. Pataban apceru, ka varbūt nemaz nevajag visu pārkrāmēt, šķirot un tā, bet paņemt līdz tikai vienu nelielu čumadāniņu ar nepieciešamāko un sākt dzīvi no gala - tukšā vietā bez balasta. Tā teikt no nulles un bez atmiņām. | ||||
comments: ir doma   |