Man allažiņ ir bijis grūti distancēties no darbiņa kuru pašlaik krāsoju, it kā jau nekas slikts, bet reizēm pārņem šausmas ieraugot to citā vidē, kad neko vairs nav iespējams mainīt. Un tad ir tā škrobe un "otas pa gaisu mešana", "nekad vairs negleznošu ārprāts" utt.
Un re šodien man kaut kā izdevās atrast molbertam tādu rakursu, lai bilde būtu vienlaikus redzama arī spogulī, un hopā, ir tā cita telpa un distance "it kā no malas skatoties". Ieraudzīju dažas šaubīgas vietas, kas draudēja maitāt manu omu un mēģinātu izlīstu no kopskata tiklīdz bildīte ārā no darbnīcas. Ar gandarījumu tās izķēru un pievērsu labajam stilam... |
