| ||||
| šorīt autobusā bija tā, aš pamodos smacinieks pēc mitruma un pelējuma ar nelielu iestāvējušās urīna piešprici, nez kāpēc iedomājos, ka tā varētu smaržot Viduslaiki. Aplaižu acis uz riņķi... un tur jau viņi stāv. Divi bomzīši - kungs kā jau kungs, dāma aizlaiku kažoķelī, baltā micītē un koši sārtiem vaigiem. Un uzreizi ir skaidrs, ka viņiem Pavasaris, tas virmo un lidinās romantiskā migliņā starp abiem. Viņš bikli tuvojas savai sirdsdāmai, paspiež rociņu un neveikli noskūpsta šķelmīgo muti. Viņa tā ka vairās, tā ka ne, piesarkst vēl vairāk, un visnotaļ neveikli klīrējas, tā ka atgrūž, tā ka ļaujās. Princis atkāpjas un pēc brīža mēģina atkal, un tad tādi aplaimoti rociņās sadevušies viņi izkāpa, tik nevainīgi un tikli savā pasaulītē kā bērni. Mūsdienu izlutinātajam degunam elpot noteikti kļuva vieglāk, bet daļiņa rozīgās miglas noteikti turpināja lidināties autobusā. | ||||
comments: ir doma     |