Lai kā man neriebtos mēģināt pabarot visu šito Asīnes nakšņojošo draugaļu baru. Patiesībā es neprotu trāpīt pareizo pārtikas izejvielu daudzumu tik lielā katlā, tā lai nebūtu ne par daudz un ne par maz un negaršotu pēc suņa sūda. Turklāt Asīnes slavas dziesmas manis radītai pārtikai allažiņ iededz trauksmes lukturīti smadzeņu krokās, ar treknu uzrakstu "nez ko tas šmulis atkal ir pamanījies savārīt". Parasti viņai viss manis gatavotais riebjas. Un frāze "Māmmu, nesatraucies, tev vienkārši nav spēju uzradīt kaut ko ēdamu" jau ir kļuvis par klasiku.
Bēēēt tajā visā ir arī sava pozitīvā nots, ēšanas starpposmos viņi visi dauzās pa āru un liek man svētu mieru. Iza kam es varu mierīgi sastutēt kājas pret kamīnu un šķirstīt bilžu grāmatiņu. |