vīīī, kā man šorīt sanāca, izeju verandā a tur - knak - knak, knak - knak... un man aukstas kājas, ka jumts jau lēni un neatvairāmi lūzt. izskrienu plikiņš, vienā naktskreklā pagalmā, ko nu ķeršu, ko nu glābšu... dzenis ielīdis ventilācijas šķirbā un knak -knak, knak - knak kukaiņus dzenā.
i nemaz nezināju ka šodien saules aptumsums gaidāms, tik dikti klusu Darzā palika, i tumša ēna pašā rīta agrumā parklājās, taisni neomulīgi ap sirdi sametās. Iesledzu radio un tur mani Saules muzeja priekšniece apgaismoja, ka esot aptumsuma kulminācija. |