Vakar pamodos 5.17, ar kaut kādu dīvainu klikšķa sajūtu. Tāda kā pārdesmit gadu nobīde no piedzimšanas brīža. Laiks sakrīt, dekorācijas stipri mainījušās. Bet tā brīža izjūtas varētu definēt apmēram tā - šitos trīs dučus esi nolauzusi, tagad pārslēdzam nākamo ātrumu...
Līdz šim tā man vēl nebija gadījies, tā drusku biedējoši, redzēs kas nu būs.
Bet dīvainākais ko vakar secināju, ir tas, ka arvien vairāk attālinos no saviem draugiem, ļoti negribas, bet attālums pieaug tik strauji, ka nekas vairs nav līdzāms un ir tik sasodīti žēl. It kā jau vietā nāk citi ļauži, process turpinās, bet gribas kaut vai aiz stērbelītes pieturēties pie tām bērnības, jaunības sajūtām. Tā laika draugos mēs paliekam vienmēr jauni, laiks apstājas un nepievērš uzmanību savecējušajai miesai. Laikam to sauc par baidīšanos no pieaugšanas.
Nu ko, bet klikšķis bija, tad jāstūrē tik uz priekšu neatskatoties. :)) |