Šodienas skrējienā pēkšņi atskartu, ka neprotu ar godu zaudēt. T.i. uztveru katru zudējumu kā pasaules galu un metos glābšanas darbos, kaut gan viss jau sen nokavēts un tilti nosviluši. Pēčāk sēžu un laizu sviluma brūces, piktojos uz bojā gājušo pasauli, gala beigās zaudēju cieņu gan savās, gan citu acīs.
Tāda iestrēgusi pubertāte mūža garumā. Turklāt izskatās, ka nemaz netaisos pieaugt, jo allažiņ atkārtojas viens un tas pats, kaut kārtējo reizi esmu sev nozvērējusies uztvert situācijas ar pienācīgu mieru un pašcieņu. |