Beidzot tiku līdz masāžām tā teikt sagaidīju savu kārtas nummuriņu.
Masierīte jauka kā kolhozniece no piecdesmito gadu filmām, staro kā saulīte un sola ka drīz mugura būšot ka spraunai padsmitniecei "Tu tik meitiņ, vairāk par sevi padomā, ja nāk miegs ej atpūties, neskrien. Jā, jā bērni pirmā vietā, bet mammītei muguriņa jāsaudzē, atpūties. Sevi ar jāmīl." Tā viņa dūdoja, savu vareno stāvu uz mana mugurkaula uzstutējusi un spiežot un mīcot visas detaļas atpakaļ pareizajās vietās "un aukstumā neskrien, tas muguriņai nepatīk. Pasēdi atpūties, atlaidies uz kušetītes. Neko jau nevar nokavēt. Visi tie stresi pašā saknē muguriņu maitā, savilkti Tev tie nerviņi. Vajag atpūsties. " jāpiezīmē, ka visi šīs rūpes valodā kurā paralēli mijās krievu un latviešu vārdi, ļoti šarmants pasākums sanāca.
Paralēli radio skanēja kaut kads raidījums par mūzikas ietekmi uz ūdens struktūru. Vislabāk ūdenim patika klasiskā mūzika, pat dažādi autori visnotaļ atšķirīgi ietekmēja molekulu kustību, veidojot jaukus rakstus. Pilnīgs pē tika uzrādīts smagajam rokam utt. un tas viss kontekstā ar ūdeņoto cilvēka ķermeni, tur klāt ūdentiņš sievišķu un vīrišķu ķermeņos atšķiroties utt. utjp. Nu ja, aiz kam klasiskā mūzika cilvēku padarot tik harmonisku, ka taisni vai lidot da meditēt gribas, bet nikāda progreša. Gluži citādīgi ietekmē modernāka mūzika, vispābā jau interesanta teorija, tik tā arī netiku skaidrība kas tad tam cilvēkam, pēc pētnieka domām, būtu jāklausās, lai vilks paēdis un kaza dzīva, lai iekšķīgais ūdenītis gana daiļš, bet realitātes dvesma ar nepazustu no apziņas. |