| ||||
| Ech, kaut kā tā dzīve tādu loku apmetusi, ka nu esmu tai pašā vietā kur divdesmit gadu atpakaļ, nejauši tie paši ļaudis un līdzīgas situācijas, tik es vairs nealkstu, netvīkstu un nemūku, bet baudu pašpietiekamību. Tāds vēss smīnīgs skatieņiņš no malas, sak - zinam, zinam ar ko tas viss beigsies. Ja šitā turpināsies varbūt drīz būšu arī laimīgo ilūziju periodā tikusi. Tik tolaik pietika, ja sanāca smēķu paciņai un pīrādziņam, tagadiņ finansu Domokla zobens virs galvas neļauj būt vieglprātīgai. |