| ||||||
| uznesu no pagraba pedējos pērnos ābolus, gardi... skatā kā no poļu zemes nākuši, tik tādi blondi pēc toņa naktī dārzā izplaukušas ābeles ai, es kā bērns, pagaršoju redīsu lakstus, tik daiļi un spirgti, nez kā būtu ja viņus salātos... prāts saka, ka vajadzētu šeit vismaz līdz rudenim noturēties, grūti, grūti... |