| ||||||
| "zārks jau nevar palikt tukšā" kopš mazputniņi pa lielam ir prom, barotavu ieņem lielāki eksemplāri. Dzeņu paris, to jau visnotaļ ieviesis rīta ēdienkartē, precīzi pusdeviņos ir klāt. Jau otro dienu komunicējam ar sīli. Vakar pat satrūkos, liels rūsgans pūku kamols skatās man tieši pretim abi kājām ieķēries auzu kulē, šorīt jau saskatījāmies kā seni paziņas, brokastotājs pat neuzskatīja par vajadzīgu pārtraukt gardo nodarbi, tik vien kā pašķieleja par plecu. Žagatas izmanīgi cenšas ko aizstiept un tad "es jau neko, es jau tik tāpat vien" gaitā manās gar paksi. Bet ir kāda lieta ko es nesaprotu, kāds rezons nakts aizsegā manīties pa ielām, lai pārmestu atkritumu maisu kādam par sētu un piecūkotu pagalmu. Pie kam metēji parasti ir smalki kundziņi, smalkos vāģos. Būtu kaut vai pie konteinera atstājuši, ja jau rokas par īsām iekšā iemest, bet tagadiņ, vārnas saplosījušas maisu, pilns pagalms svešiem biksīšu ieliktnīšiem un citu drazu... |