| ||||
| atkal snieg, maz pamazītiņam atkal aizvelkas manis izraktās takas. Koki apvelkas ar sarmu. Manā bērnībā teica kuģi lēnām apledo. Sīlis nāk pie loga, saskatījāmies... ja zīle un rieksts zem sniega var grauzt arī eļļainas auzu pārslas. Reizēm gribas pārdroši pieņemt, ka viņi mani atpazīst. Turas pa gabalu, bet nebēg. Savērojamies. Nezkurienes kaķene kaimiņmājas pamatos noķerusi treknu žurku, dižājas un lepni aiziet pa ceļa vidu ar guvumu zobos. Mūsu puse līdz šim žurkas nebija manītas, ziema dara savu. Pirmais lēnais rīts pēc vairākām nedēļam, izbaudu. |