| ||||
| Ir kaut kā tā, ka ik pa brīdim dzīve iemet situācijās, kur kāds it kā man "bakstītu sejā" - Tu gribi par daudz, tu vienmēr gribi par daudz. Ieraugi, taču beidzot, ka kaut ko mainīt nebija tavos spēkos... sasodīts, kāda vēl vainas apziņa. Tas tā, par kaķīšiem un dzīvi vispār..., bet tas protams netraucē gribēt. Bet kamēr es biju prom vārna apēda manu vienīgo zemeni, kuru es tā sargāju. Un kāds salauza vārtus. Laikam jāuzliek uzraksts "Mēs esam nabagi, te nav ko zagt!" |