atcerejos - kā mana klasesbiedrene vinnēja stipendiju uz Parīzi. mēs visi bijām uzskribelējuši ko nu kurais, paši domādami, ka nu nenorm. kruta. A viņai bija ar tušu zīmēta klusā daba. Riktīgi liela, miljons detaļas, visādi tur ķirbji un puķes.. uzreiz redzmas, ka stundām ilgi taisīts, un ari kompozīcija pārdomāta. Ne tikai dēļ ieguldītā darba, bet arī mērķtiecības, klusene ļoti izcēlās pārējo vidū un neviens nebrīnijās, ka viņa arī dabūja balvu.
Protams, man piemēram tolaik bija poza "nospļauties par panākumiem", bet pa lielam tas bija tāpēc, ka slinkums baigi iespringt :> |