| nesasniegtās domas |
17. Dec 2003|13:06 |
Pie viņiem aizejot atvēru durvis. parastas vienkāršas durvis. aiz tām mēteļi sakarināti un lietussargi iebāzti. paverot durvis uz viesistabu, parastas durvis bez stikla, pāri pārvēlās troksnis, parasts, skaļš un viļņojošs. troksnis bija kā Baltijas jūra bez zivīm. troksnī nebija nevienas lielas zivs. viss izzvejots un pliekans.
sadrūmušu seju apsēdos pie galda, parasta, vienkārša galda ar pretīgi apzīmētu vaskadrānu noklāta. un sajutu tuvojamies lielu, vienkārši lielu zivi. man aiz muguras atvērts tika logs, ar pārsteidzošu spēku iekšā telpā ielija klusums. nakts klusums, kas sadriskāja bezzivju troksni.
Tur ārā sniga zaļš sniegs. |
|