| Nu tad nu šitā |
17. Sep 2009|09:16 |
Par to ingvera vannu. Sagādāju sev karpeļa izmēra ingvera gabalu, sarīvēju, aplēju ar verdošu ūdeni, pavārīju, veicu visādus manevrus ar karstiem ūdeņiem, kāšamo trauku un katliņu.
Tad nu lūk, svētsvinīgais mirklis, kad jākāpj vannā būtu. Ūdens salaists, pārliecinos, ka nav ne par karstu, ne par aukstu. Turu katliņu ar to elles uzlējumu, kurš smaržo tā, ka acis no dobumiem sprāgst ārā. Otrā rokā viena no zeķīšrūķīšu karā pārinieku zaudējušajām zeķēm, piebāzta ar biezumiem malta ingvera personā. Tagadiņ viss notiks, viss skaisti, vannasistaba smaržo svaigi un viss ir aizsvīdis.
Kāpju vannā, paslīd kāja, es ar vienu kāju palieku vannā, ar otru slīdu nezināmā virzienā. Špagats ar katliņu vienā un piebāztu zeķi otrā rokā.
Pret ko īsti atspiesties ar zeķaino roku nav, katliņroka nodevīgi trīc, šekums sāp. Izdomāju, ka esmu baigs ninja, pagriežos ar augumu tā, lai katliņs ir virs vannas un gāžu jamo iekšā. Puse, no ļoti silta elles uzlējuma tiek uz kājas, kura saliecas celī (refleksi, biomaķvolk), špagats paliek vēl nejaukāk sāpīgs šekumam, zeķīte nokrīt uz grīdas. Pēc īsa mirkļa es tai pievienojos. Katliņš skumji zvanīdams ripo pa vannas istabu.
Vēl pēc mirkļa es biju vannā, rīvēju savu daudzcietušo miesu ar zeķīti, kurā bija palicis nedaudz ingvera masas, štukoju par katliņa rokturi, par to, kur atrodas Pantenola putas. Un tapu izārstējies.
Vot tā vot man gāja. |
|